Pirmā lieta, kas ienāk vārdā prātā dzirdot vārdu “truls”, vismaz man, ir neass cirvis. Cirvis sākumā ir ass. Malkas ciršana ir visai monotona un ilgstoša padarīšana, kuras rezultātā cirvis tiek tūkstošiem reižu ietriekts neko ļaunu negaidošajā malkas pagalē. Katra pagale aizvien tālāk un tālāk notrulina cirvi, līdz tas kļūst pavisam neass. Naži “trulinās” diezgan līdzīgi, tāpat kā visi pārējie asmeņi.

Cirvji un citi, nosacīti griežamie rīki,  nav vienīgās lietas, kas spēj notrulināties. Paskatoties uz šo lietu ar savu neizglītoti filozsofisko pasaules skatījumu, nākas iedomāties par daudzām, daudzām citām notrulināmām lietām. Maņas, uztvere, saprāts, sajūtas.

Tāpat kā tūkstoš pagales spēj notrulināt jebkuru cirvi, dzīvošana blakus, teiksim, dzelzceļa stacijai savā īpatnējā veidā notrulina dzirdi tā, ka ar laiku tu vairs pat nedzirdi tūkstošā vilciena tuvošanos un atiešanu.

Tas vēl būtu sīkums. Diemžēl spēja notrulināties piemīt arī saprātam. Vēl jo skarbāk ir tas, ka šī spēja var izrādīties noderīga. Cītīgi lasot Remarka darbus par karu, man ir radusies sajūta, ka notrulināšanās – sevis novešana līdz mašīniskam stāvoklim,  bieži ir vienīgais veids kā pielāgoties, piemēram, karam. Remarks arī teica, ka “Inteliģenti apstākļiem pielāgojas visgrūtāk”  , jo ir gana daudz saprāta, un ir grūti tā vienkārši aizmest visu to, kas ir piebāzis tavu galvu. Tas būtu par saprātu.

Sajūtu notrulināšana ir visskarbākā. Vai tūkstoš reizes piečakarējot, tu vēl jūtu vainas apziņu? Tūkstoš reizes dzirdot kāda cita nedienu atstātu, vēl pastāv līdzjūtība? Tūkstošo reizi virknējot vārdus teikumos, tu vēl jūti rakstīšanas prieku? Vai arī tomēr iekšējā un garīga apbružāšanās, notrulināšanās ir tik pat neizbēgamas dzīves blakus parādības kā vecuma paranoja un šaubas par kaimiņa zāles zaļumu…?  /bet vajadzētu takš.?!/

Jautājumi ir daudz, bet vienīgais fakts ir tāds, ka šobrīd ir 5:42